Laukakmens.
Es stāvu nodūris acis dziļi zemē
Un nav man spēku galvu augša celt
Man ir tik smagi, ka pazaudējot draugu
šķiet mana laime līdzi viņam iet.
Man nav pat spēka raudāt, solīt, lūgties
Man nav pat vēlmes visu pa labu vērst
Man gribas pārtapt milzu akmenī
Lai manas jūtas nevienam neuzplēst.
Un nesmejies par to kas kādreiz bija
Šķiet, asaras vairs ar nav vērts tur liet,
Ja manu sirdi kādreiz sagūstīja
Tad beidzot zinu, uz kuru pusi iet.
Iet prom no visa, kas mums bija
Iet tālumā no visa, kas var būt
Jo pierādījies arī manā dzīvē-
Jo augstāk uzceļ, jo daudz smagāk brūk.
mans gara darbs :)
Es aizskriešu līdz pasaules malai,
Tikai tāpēc, lai varētu atgriezties…
Es pieļaušu bezrūpīgas kļūdas,
Tikai tāpēc, lai zinātu kā laboties.
Es neprātīgi aizraušos ar lētām jūtām,
Tikai tāpēc, lai zinātu kā mīl pa īstam
Es nepakļaušos nekādām normām
Tikai tāpēc, lai būtu brīvs….
Es gribu pacelties kā putns zilās debesīs
Ar spārniem plati izplestiem
Es gribu traukties pretim mākoņiem
Tik bāli kaislīgiem
Un variet teikt, tā tik jaunības ilūzija
Un variet smieties, kad pieļauju kļūdas
Bet zinu, kā 2+2, ka katrs no jums
Reiz domājis- Mans nprātīgais lidojums
Mums bija garšīgas vakariņas :P :)
Man tiešām patīk šo cilvēku sabiedrība :)
prakse Dānijas bērnudārzā :)
Tālu prom,
Tik tālu prom,
Bet esam mēs kopā.
Tuvu klāt,
Tik tuvu klāt,
Bet esam mēs tālu.
Tikai esot tālu tu zini,
Kā ir būt tuvu
Un esot tuvu,
nekad vairs negribi tālu.
Bet vajag iepazīt
Laiku un telpu
Un vajag izdzīvot dzīvi
Lai zinam ka tālu ir tālu
Un tuvu tik tiešām ir tuvu.
Ir izbeidzies cukurs,
Un nav ar vairs sāls-
Dzīve šķiet bezgaršīga.
Tad paņem piparus
Un pieber tai asumu,
Lai atkal kļūst saturīga.
Kad atrāvies enkurs ,
Un krasts ir tik tāls,
Un jūra tik bezgalīga.
Tad izlec no laivas
Un peldi pa straumi
Kā zivtiņa izveicīga.
Ak, izbeidz šīs sēras
Un izbeidz šis bēdas-
Nekas tak nav noticis.
Ak, izbeidz reiz čīkstēt
Un izbeidz ar gausties-
Viss labais tev palicis.
Tu esi īsts un dzīve ir īsa-
Ej priecājies, mīli un smaidi.
Tu esi īsts un dzīve ir īsa-
Tāpēc iespēju neatraidi ! J
Nav man nekā vairs ko pateikt
Vai tiešām viss ir jau pateikts?
Neticu tam, dzīvē tā nenotiek
Vienkārši kkas man klusēt liek.
Nezinu vai tās ir vilšanās sāpes,
Vai varbūt tas vieglprātības smīns…
Varbūt tas vienkārši ir tas tukšums
Tukšums, kurā pasaule slīkst
Esmu gatava visu no jauna sākt,
Kamēr mani nesāk citas domas mākt.
Noticēšu tam, ka pasaule spēj būt laba
Lai gan zinu, ka tāda nav viņas daba.
Aizbrauc pēdējais tramvajs,
Pilsētā izdziest gaismas.
Un paliek klusums,
Kurā mana dvēsele laistas.
Klusums starp mēnesi un zvaigznēm-
Dzīve bez raizēm.
Klusums, kuru nepārkliegt,
Klusums, kuru neaizsniegt.
Klusums,
Tik dziļš klusums,
Ka nekad negribu no tā prom.
Tas ir mans, mans mūžīgais klusums.
Kaut katru nakti man
Būtu šis brīdis-
Brīdis- klusumam un man
Klusumam un mieram…
Negribu es rīta gaismu
Negribu es tramvajus
Un troksni
Mans klusumus,
Mans klusums,
Ak, neizgaisti.
